Liekas, eņģeļi un citas svētlaimīgas būtnes reiz te gribējušas radīt paradīzi zemes virsū, kura būtu līdzīga paradīzei debesīs; tāpēc brīnumainās aizas vidū likušas tecēt skaidra ūdens strautam, tā krastus izdaiļojušas viskrāšņākiem dienvidu augiem, klintis izgreznojušas dažādu krāsu slāņiem, kalnu grēdas virsotnes apbirdinājušas ar baltu sniegu un vēl daudz skaista un laba gribējušas izdarīt, taču kādu nakti ļaunie elles gari, paša Lucifera vadīti, sašķēluši šīs virsotnes, sagāzuši tās aizā, izrāvuši kokus, izmīdījuši zaļos augus, dažās vietās ar klinšu bluķiem aizsprostojuši strautu… Bet tad, kāda iztraucēti, nelabie gari, nepabeiguši savu elles darbu, nozuduši un kalnu galotnēs un nogāzēs virs aizas palikuši karājamies klinšu bluķi un ledus blāķi, itin kā draudēdami ikvienai dzīvai radībai, kas šajā aizā iedrošinātos apmesties.
Un patiesi, Kistīnas upītē nav nekādu ūdens dzīvnieku, bet visā aizā neviena aula un nevienas kalniešu sakļas, izņemot dažas ganu būdas, jo gani vasaras vidū, kad tuvākajos kalnos sāk kust milzīgās sniega kūpas, šurp atdzen lielus aitu barus. Un tikpat tukšs ir gandrīz visā ielejā. Tikai retumis starp klintīm un akmeņiem, kas tik lieli kā mājas, aug līki kociņi, dzeltenās acālijas, rododendroni un kuplo lekna zāle, kurā slēpjas biklie tūri, kalnu kazas un citi zvēri, bet pie debesīm ar varenajiem spārniem gaisu šķel ērgļi, šie kalnu karaļi, un riņķo ap saviem troņiem — neaizsniedzamām kalnu gālēm.