Ledus tuksneša spoki
Ekspedīcijas ģeofiziķis Džeks Rasels gulēja pakaramajā lāviņā pie pašiem Lielās kabīnes griestiem. Neatraudams acis no tālskata, viņš laiku pa laikam kaut ko atzīmēja uz papīra lapas, kas ar spraudītēm bija piestiprināta pie griestiem.
Ģeologs Ralfs Stonors sēdēja pie galda un aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra bultiņa trīsēja un sāka svārstīties, kad Stonors tuvināja aparātam melnos, ej|aini spīdīgos kristālus.
Aiz durvīm bija dzirdama kņada, nosalušu kāju klaudzināšana un skaļa šņākujošana. Nokustējās smagā portjera, ielaizdama Lielajā kabīnē meteorologu Fredu Loku, mazu, plecīgu, gandrīz kvadrātīgu zvērādas kombinezonā un milzīgās untās.
— Mīnus piecdesmit ar vējiņu, — viņš izdvesa, vilkdams nost ādas dūraiņus. — Klapē ciet kantori, Džek. Tik un tā tu neko neredzi,
Nočīkstēja pie griestiem pakārtā lāviņa. Rasels paskatījās uz ienācēju un klusēdams pievērsās tālskata okulāram.
Loks ar pūlēm izlīda no kombinezona, iespēra to ar kāju kaktā, izņēma no sienas skapja pudeli un slīpētu glāzi, pielēja to, iztukšoja, novilka ar vilnas jakas piedurkni pār rudo bārdu un izstaipījās.