Viņi viegli uzkāpa ledus paugurā. Rasels atskatījās, pamāja ar sarkano cimdu un lai­dās līdzi Stonoram pa kraujo nogāzi.

Augstu pār slēpotāju galvām slējās plaisu izvagotas krantis. Uz Ledus alu iemītā ta­ciņa bija pazudusi. Tā bija aizputināta.

Aiz pagrieziena pavērās uz rietumiem aiz­ejošas aizas tālā panorāma. Pār melnajām bazalta sienām bija nokārušies sniega nagi. Uz milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem pacēlās senās lavas krantis. No dienvidrie­tumiem, no neizpētītajiem Karalienes Modās Zemes apgabaliem plūda nekustīga, dziļu plaisu sašķelta ledus upe.

Stonors, kas skrēja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

—   Redzu ieeju Ledus alā, — viņš pazi­ņoja, — bet tuvumā ne dzīvas dvēseles. Sa­vādi, ka viņi, pazaudējuši sakarus, nav cen­tušies tādā laikā iznākt mums pretim.

-

Rasels klusēdams sakārtoja slēpju saites.

—   Ko jūs, Džek, domājat par nakts pa­niku? — jautāja Stonors, nolaizdams binokli.

Rasels klusēdams paraustīja plecus.

—   Šorīt man ienāca prātā dīvaina doma,— turpināja Stonors. — Ļoti dīvaina. Jūs ne­spējat noģist? …

Rasels papurināja galvu.

—   Redziet, es daudzus gadus esmu strā­dājis Himalajos. Starp citu, tas viss ir tīrie nieki. Nav vērts runāt…

Stonors sparīgi atgrūdās ar spieķiem un drāzās lejup, atstādams zilganbaltajā sniegā slēpju pēdu pavedienu.

Dažus soļus pirms šaurās spraugas, kas veda ledus kupolā, Stonors apstājās un skaļi iekliedzās. No bazalta sienām atlekusī atbalss atkārtoja izsaucienu un noklusa tālumā. Ne­viens neatsaucās.