Otrā rītā sniega vētra sāka pierimt. Kad ziemeļos pie apvāršņa parādījās nespodra, sarkanīga saule, vairs tikpat kā neputeņoja. Tikai retumis atdrāzās pa brāzmai, saceļot gaisā uz kraujajām, baltajām nogāzēm sniega putekļu mākoņus.
Dziļajās, pieputinātajās aizās, kur netika iekšā zemās saules stari, nogūlās zilas ēnas. Meklējumi stacijas apkaimē neko nedeva. Nebija palicis nekādu pēdu — naktī viss bija aizputināts. Kilometriem tālu visapkārt neredzēja neko dzīvu.
Ledus alas radio joprojām klusēja. Izlēma, ka Stonors un Rasels mēģinās tikt līdz turienei ar slēpēm. Ārstam un Lokam bija jāpaliek Lielajā kabīnē.
Pēc brokastīm Stonors un Rasels sāka posties ceļā. Dūnvilnas kombinezoniem virsū uzvilka spilgti sarkanus, vēja necaurlaidīgus tērpus, uzcēla ar sudrabainu kažokādu apšūtas kapuces,
— Elegants pāris, — noteica Loks, kas bija izgājis abus pavadīt. — Vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?
— Tu vēl tici savam spalvainajam spokam, Fred? — jautāja Stonors.
Loks mulsi pavīpsnāja.
— Ieročus tomēr derētu paņemt.
— Kārtībā, Fred! — Rasels uzsita ar plaukstu pa jakas izspīlēto kabatu.