Par Lennebergas Emīlu sauca zēnu, kas dzīvoja Lennebergā. Tas bija mazs, palaidnīgs un iecirtīgs bērns - ne jau tik paklausīgs kā tu. Lai gan viņš nudien izskatījās gluži rātns. Protams, tais reizēs, kad nebrēca. Emīlam bija apaļas zilas acis, apaļa seja, sārti ziedoši vaigi un gaiši zīdaini mati. Tā kā viņš izskatījās tīri paklausīgs, tad varēja pat nodomāt, ka Emīls ir mazs eņģelis. Tikai to nu gan nevajag iedomāties. Viņam bija pieci gadi, un spēcīgs viņš bija kā vērsēns, un dzīvoja viņš Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē. Un tātad viņš runāja smolandiešu mēlē, šis mazais puisēns, - un tur nu viņš bija bez vainas. Smolandē jau tā runā. Kad Emīls gribēja dabūt savu cepuri, tad vis neteica, kā teiktu tu: "Es gribu savu naģeni." Viņš sacīja tā: "Es gribu savu nāģen!" Viņa "nāģene" bija diezgan neglīta cepurīte ar melnu nagu un zilu dibenu. Reiz tēvs to bija viņam pārvedis no pilsētas. Emīls ļoti priecājās par cepuri, un, kad viņam vakarā vajadzēja iet gulēt, viņš paziņoja: "Es gribu savu nāģen!" Viņa māte gan nedomāja, ka Emīlam būtu jāņem naģene gultā līdzi, viņa gribēja nolikt to priekšnamā uz plaukta, bet tad Emīls laida vaļā tādu brēcienu, ka noskanēja visa Lenneberga: "Es gribu savu nāģen!"

Un Emīls gulēja ar nāģeni galvā ik nakti trīs nedēļas no vietas. Jā gan, tā tas bija, lai arī visai nepatīkami. Taču galvenais bija tas, ka Emīls allaž panāca savu; to nu viņš mācēja. Vispirms jau nekad nenotika tā, kā viņa māte vēlējās. Reiz Ziemassvētkos māte centās pierunāt Emīlu, lai viņš ēstu sutinātas pupas: dārzeņi taču esot ļoti veselīgi, - bet Emīls pateica - nē.

- Vai tad tu nekad vairs neēdīsi dārzeņus? - viņa māte pajautāja.

- Ēdīšu. - Emīls atbildēja. - Bet īstus zaļumus.

Un tad viņš paklusām nolīda aiz Ziemassvētku egles un sāka grauzt kādu zariņu. Taču drīz vien mitējās, jo skujas pārlieku durstīja muti.