Šitik iecirtīgs bija Emīls. Viņš gribēja valdīt pār tēvu un māti, un visu Kathultu un labprāt būtu valdījis arī pār visu Lennebergu, taču Lennebergas iedzīvotāji ar to nebija mierā.

- Žēl Kathultas Svensonu, kuriem tik palaidnīgs puišelis, - tie juta līdzi Emīla vecākiem. - Nekad no viņa nekas neiznāks.

Jā, domāt jau viņi tā varēja, šie Lennebergas iedzīvotāji! Tomēr viņi nebūtu vis tā sacījuši, ja zinājuši, kas no Emīla iznāks. Ja būtu paredzējuši, ka viņš, izaudzis liels, kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju. Tev laikam nav ne jausmas, ko nozīmē būt par komunālvaldes priekšsēdētāju, bet tas ir kaut kas ļoti smalks, to es droši varu apgalvot, un Emīls vēlāk arī kļuva par tādu vīru.

Taču tagad mēs pakavēsimies pie tiem notikumiem, kuri atgadījās ar Emīlu, kad viņš vēl bija mazs un dzīvoja Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē, kopā ar savu tēvu, ko sauca par Antonu Svensonu, un savu māti, ko sauca par Almu Svensoni, un savu mazo māsiņu Īdu. Kathultā viņiem bija arī kalps, kuru sauca par Alfrēdu, un kalpone, kuru sauca par Līnu. Jo tolaik, kad Emīls bija mazs, Lennebergā, tāpat kā visur citur, bija kalpones un kalpi. Kalpi ara zemi, kopa zirgus un vēršus, veda sienu un stādīja kartupeļus, un kalpones slauca govis, apkopa māju un dziedāja bērniem dziesmas.

Tagad tu pazīsti visus, kas dzīvoja Kathultā, - tēvu Antonu, māti Almu, mazo Īdu, Alfrēdu un Līnu. Viņiem bija arī divi zirgi, pāris vēršu, astoņas govis, trīs sivēni, desmit aitas, piecpadsmit vistas, gailis, kaķis un suns. Un tad pats Emīls.

Kathulta bija maza, skaista lauku sēta uzkalnā - ar sarkanu mājiņu, ko ieskāva ābeles un ceriņi. Un apkārt tai pletās tīrumi, pļavas, ganības, ezers un vēl biezs jo biezs mežs.

Dzīve Kathultā ritētu klusi un mierīgi, ja vien tur nebūtu Emīla.

- Viņš allažiņ pastrādā pulka nedarbu, tas puika, - Līna pukojās. - Ja pats nedara palaidnības, tad ar viņu mūžam atgadās kāda ķibele. Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas.