- Mūsu smukā zupas terīne, - viņa satraucās. - Mūsu smukā, puķainā zupas terīne, kur nu mēs tagadiņ liesim zupu?

Tā kā zupas trauks bija Emīlam galvā, tad zupu tajā vairs ieliet nevarēja: tik daudz arī viņa saprata, lai gan citādi sevišķi gudra vis nebija.

Taču Emīla māte vairāk uztraucās par Emīlu.

- Vai manu dieniņ, kā mēs dabūsim to galvu ārā? Būs vien jāņem krāsns kruķis un terīne jāsadauza!

- Vai tu esi pie pilna prāta? - Emīla tēvs apskaitās. - Bļoda tak maksāja četras kronas!

- Ļauj, es pamēģināšu, - teica Alfrēds, kas bija stiprs un izveicīgs kalps. Viņš satvēra trauku aiz osām un no visa spēka pacēla to gaisā, bet ko tas līdzēja? Kur bija terīne, tur arī Emīls. Jo tā tiešām cieši turējās Emīlam galvā. Un Emīls nu karājās gaisā un spirināja kājas, cenzdamies nokļūt uz grīdas.

- Izbeidz... laid mani lejā... beidz taču, ka tev saka! - viņš brēca. Un tad Alfrēds arī palaida viņu vaļā.

Tagad visi patiešām bija nobēdājušies. Tēvs Antons, māte Alma, mazā Īda, Alfrēds un Līna stāvēja apkārt Emīlam un gudroja. Neviens nespēja izdomāt, kā lai izvelk Emīla galvu no zupas terīnes.

- Skatieties, Emīls raud! - mazā Īda iesaucās, ar pirkstu rādīdama uz pāris lielām asarām, kas spiedās ārā no zupas trauka un lēni ritēja pār Emīla vaigiem.

- I nedomāju to darīt, - Emīls atsacīja. - Tā ir gaļas zupa, kas raud.

Viņa balss skanēja tikpat ietiepīgi kā allažiņ, taču sevišķi patīkami jau nevar būt, ja galva iespīlēta zupas terīnē, un padomā tik - ja nu viņš vairs nekad nedabūs galvu ārā? Nabaga Emīls, kur tad viņš uzliks savu "nāģeni"?