Emīla mātei bija ārkārtīgi žēl sava mazā puisēna. Viņa jau atkal dzīrās ņemt rokā krāsns kruķi, lai sadauzītu trauku, bet Emīla tēvs noteica:

- Nemūžam! Trauks tak maksāja četras kronas! Tad jau labāk braukt pie daktera uz Mariannelundu. Gan viņš trauku dabūs nost. Dakteris paprasīs tikai trīs kronas, un tādā vīzē mēs nopelnīsim vienu kronu.

Emīla māte atzina, ka tas ir labi izdomāts. Katru dienu vis negadās nopelnīt veselu kronu. Padomā, cik daudz jauku lietiņu par to var nopirkt, varbūt kādu nieku mazajai Īdai, kurai vajadzēs palikt mājās, kamēr Emīls būs projām.

Nu Kathultā gāja skubu skubām. Emīlam bija jāsapošas, jānomazgājas un jāuzvelk glaunākas drānas. Matus sasukāt nevarēja un ausis izmazgāt jau ne tik, lai gan to, ai, kā vajadzēja. Emīla māte, saprotams, mēģināja aizbāzt rādītājpirkstu aiz zupas trauka malas, lai paurbinātu Emīla ausis, taču tā vien likās, ka tas slikti beigsies, jo viņas pirksts arīdzan iesprūda.

- Tā, darīts, - mazā Īda noteica, un tēvs Antons patiesi noskaitās, kaut gan bija tīri labsirdīgs cilvēks.

- Kurš vēl grib iesprūst zupas traukā?! - viņš kliedza. - Lūdzu, dariet to, lai varu ņemt lielos siena ratus un aizvest visu Kathultu pie Mariannelundas daktera.

Tad Emīla māte pirkstu tā kārtīgi paraustīja un izdabūja to ārā.

- Tev nepatīk, ka tev lūko mazgāt ausis, Emīl, - viņa noteica un uzpūta savam pirkstam. No terīnes apakšas atskanēja apmierināta ķiķināšana, un Emīls teica:

- Šis ir pirmais patiesais labums, kas man ticis no šitā trauka!

Pa to laiku Alfrēds jau bija piebraucis zirgu pie lielajām kāpnēm, un Emīls iznāca ārā, lai sēstos ratos. Viņš izskatījās varen smalks savā svītrainajā svētdienas kārtā un melnajos zābaciņos - un ar zupas trauku galvā; nu jā, varbūt šķita maķenīt neparasti, ka galvā viņam ir zupas terīne, taču tā bija smuka un puķaina, un gandrīz vai līdzinājās jaunmodes vasaras cepurei. Vienīgais, pret ko varētu iebilst, - tā bija pārāk dziļi uz acīm.