Te Emīls paraustīja tēvu aiz mēteļa un nočukstēja:

- Kaunies! Tas ir mans!

Dakteris, protams, ir nedomāja atņemt Emīlam naudas gabalu. Viņš vēl piebilda, ka operācija nemaz nebūšot vajadzīga. Pēc pāris dienām piecēres gabals iznākšot ārā pats no sevis.

- Lai naudas gabalam vēderā nav garlaicīgi un tas tev tik stipri nespiež, vari apēst piecas smalkmaizītes, - dakteris pamācīja.

Tas nu gan bija viens labsirdīgs dakteris, maksu arīdzan neņēma! Emīla tēvs jutās tik apmierināts, ka taisni vai staroja no prieka, kad atkal ar Emīlu un Emīla māti atradās uz ielas.

Bet tagad Emīla māte tūliņ gribēja doties uz maiznīcu pie Andersonu jaunkundzēm, lai nopirktu Emīlam piecas smalkmaizītes.

- Ne prātā nenāk, - pretojās Emīla tēvs. - Mums mājās maizīšu gana.

Emīls maķenīt padomāja. Viņš bija liels gudrinieks, jo sevišķi, kad vajadzēja šo to izprātot, turklāt viņš bija arī izsalcis un tālab sacīja:

- Man taču vēderā ir piecas ēres; ja vien es tiktu tām klāt, pats sev nopirktu smalkmaizītes.

Viņš vēl brīdi apsvēra un noprasīja tēvam:

- Vai tu, tēt, nevari man aizdot uz pāris dienām piecas ēres? Es tev tās atdošu, goda vārds!

Beidzot Emīla tēvs piekāpās, viņi devās uz maiznīcu pie Andersonu jaukundzēm un nopirka Emīlam piecas smalkmaizītes - apkaisītas ar cukuru - apaļas, zeltaini brūnas un neizsakāmi garšīgas. Emīls tās žigli vien notiesāja.

- Šīs ir vislabākās zāles, ko savā mūžā esmu dabūjis, - viņš priecājās.

Te piepeši Emīla tēvu pārņēma tik traka līksmība, ka viņš vairs nezināja, ko dara.

- Mums taču šodien makten paveicies ar naudas pelnīšanu, - viņš sacīja un, daudz nedomādams, par piecām ērēm nopirka ledenes mazajai Īdai.

Ievēro, ka tas notika tais laikos, kad bērni daudz nebēdāja par saviem zobiem - kādi muļķīši un nesaprašas! Mūslaikos gan bērni Lennebergā nesukā karameles un viņiem ir tik veseli zobi, ka nenoskatīties!