Tā nu viņi atkal devās ceļā uz mājām - uz Lennebergu. Emīls, stipri apmierināts, iesēdās pakaļējā sēdeklī - ar piecēres gabalu saujā un "nāģeni" galvā, tagad viņš vēroja visus bērnus, suņus, zirgus, govis un sivēnus, kam vien viņi brauca garām. Bijis Emīls parasts bērns, ar viņu todien nekas vairs nebūtu atgadījies. Bet Emīls nebija parasts bērns - uzmini, ko viņš izdarīja? Zēns savā nodabā ielika piecēres gabalu mutē, un taisni tobrīd, kad viņi brauca garām Sivēnu sētai, no pakaļējā sēdekļa atskanēja kluss klakšķis. Emīls bija norijis piecēres gabalu.

- Ai! - viņš izsaucās. - Cik ātri tas nogāja uz leju! Nu Emīla mātei bija jaunas rūpes.

- Vai manu dieniņ, kā mēs izņemsim to naudas gabalu puikam no vēdera? Būs vien jābrauc atpakaļ pie daktera.

- Kā tad, to tu esi smalki izdomājusi, - Emīla tēvs noskaitās. - Vai ta mēs maksāsim dakterim piecas kronas, lai dabūtu pretī piecas ēres? Diez cik tev bija rēķināšanā, kad gāji skolā?

Taču Emīls uzņēma visu mierīgi. Viņš papliķēja sev pa vēderu un teica:

- Es pats varu būt par krājkasi un labāk uzglabāt naudas gabalu vēderā nekā mājās. No tās krājkasītes tikpat nekā nevar izņemt. Esmu to pārbaudījis ar virtuves nazi, tas nu ir droši.

Bet Emīla māte nebija pierunājama. Viņa gribēja vest Emīlu atpakaļ pie daktera.

- Toreiz, kad viņš norija visas bikšu pogas, es neko nesacīju, - viņa atgādināja Emīla tēvam. - Taču piecēres gabals kūst daudz sliktāk, šitas var bēdīgi beigties, tici man!

Un viņai laimējās iebiedēt Emīla tēvu - viņš pagrieza zirgu un brauca atpakaļ uz Mariannelundu. Jo Emīla tēvs nudien bija nobažījies par savu zēnu.

Viņi iejoņoja pie daktera pagalam aizelsušies.

- Vai esat ko aizmirsuši? - dakteris vaicāja.

- Nē-ē, Emīls tagadiņ apēdis piecas ēres, - Emīla tēvs paskaidroja. - Ja nu dakteris ņemtu un taisītu operāciju... par četrām kronām vai kā... piecēres gabalu tad arī varētu paturēt.