Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibe­nis. Armijas viru damas viņu pat mazliet biedēja. Tās uz­vedās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prā­tam, proti, pavecākas dāmas, vecmeitas, jaunavas ar ace­nēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. Tās neuzmācās ar savu sievišķīgumu. Nu jā, tur jau tas slē­pās. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, pareizāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgā dzīves vulgaritāte. Viņš bija izsmalcināts cilvēks, kā pats atzina, un šīs armijas aprindu dāmas ar atsegtiem pleciem un kailām rokām, ar nekautrīgiem skatieniem, ar kūsājošu dzīvesprieku. un iz­aicinošu sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.

Labākās domās viņš nebija arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām rupjajām miesas baudām tikpat nekaunīgi kā viņu sievietes. Armi­jas laužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi.