Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien manīja, ka klu­sībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai pacieš viņu. Bez tam tie uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, lūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Tādi paši kā viņu dāmas.

Patiesību sakot, sievietes Pērsivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Vajadzēja tikai uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc. Viņš gan bija labi noaudzis, ne­pazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgšanas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteik­smīgs. Ne niecīgākā kvēle laikam nedzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi pie­sukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, tāpat arī plānais, smalki veidotais deguns, kas mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīvespriekus un ap­veltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar paštaisnīguma apziņu. Viņš kaismīgi nodevās prāto­jumiem par taisnīgu rīcību, un viņa dabai tikpat nepiecie­šams bija darīt visu pēc sava prāta pareizi, kā vienkārša­jiem mirstīgajiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.

Pērsivals Fords sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un pludmali.