Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Aizeks Fords, taču, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš spēja izdarīt ievērojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāju sabiedrība un angļu tirgotāju sabiedrība, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par Aizeku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, Aizeka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no feodālās iekārtas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad Aizeks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību Aizeks Fords nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. Par saviem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs pēc ekonomiskās krīzes cēlās cenā par četrdesmit procentiem, ka viņa dibinātās bankas veiksmīgās finansu operācijas sagādāja viņam personiskā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Aizeks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Pērsivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas Pirmā statujai Tiesu palātas priekšā. Aizeks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpina šo labo darbu vismaz tikpat cītīgi, ja arī ne tik prasmīgi.