Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība, viņš sev jautāja, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār ir būtiska atšķirība? Jeb vai visu izšķir tikai stāvoklis?
Kamēr viņš prātoja par šo problēmu, kāda roka uzgula uz viņa pleca.
— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzīrojat?
— Cenšos būt iecietīgs, dakter Kenedij, pat tikai noskatīdamies, — Pērsivals Fords drūmi atbildēja. — Vai nepiesēdīsiet?
Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Žigli atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.
Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:
— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.
— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Ārsta acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja.— Zēn, limonādi, lūdzu!
Ārsts sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.
— Nu, tas taču Alohas orķestris! — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.