— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Pērsivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darbalaika. Viņš ārdīja manas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanas kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras un ukuleles trinkšķiem, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši uzdūros viņam — to es nekad neaizmirsīšu, — uzdūros tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju to skatu. Tur bija meičas, kas mēnesnīcā dejoja savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl, atceros,
1 Strādnieks, algādzis.
iris no šīm meitenēm tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es izsviedu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika arī Hilo. Ļaudis apgalvo, it kā es jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mēsons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.