Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadī
jumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.
— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esat noskaņots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm sakarā ar sērfinga sarīkojumu, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.
— Vajāšanu? — Pērsivala Forda uzacis jautājoši pacēlās.
— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.
— Viņš nav vainojams? — Pērsivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.
— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs apsā- kāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka lutia\ — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.