—   Saule slīd uz rietu, Kanim, un dienas karstums ir noplacis!

Li Vana uzsauca šos vārdus vīrietim, kas bija paslēpis galvu zem vāverādu pārsega, bet sauca viņa klusināti, it kā nevarētu izšķirties starp pienākumu modināt un bažām pamodināt. Jo Li Vana baidījās no sava staltā vīra, kas nelīdzinājās nevienam citam vīrietim, kādus viņa pazinusi.

Brieža gaja sāka neganti čurkstēt, un Li Vana pavilka pannu uz kvēlošo ogļu kaudzītes malu. Strādādama sie­viete piesardzīgi pašķielēja uz abiem Hudzona līča su­ņiem, kas vēroja katru viņas kustību, kārīgi izkāruši sar­kanās mēles, no kurām pilēja slienas. Tie bija milzīgi, pinkaini dzīvnieki, kas tupēja pievēja pusē pret sīko dūmu strūkliņu, lai paglābtos no moskītu miriādēm. Kamēr Li Vana pavērsās sānis, lai pamestu skatienu lejup pa krauju, kur starp pakalniem viļņoja ūdens pārpilnā Klon- daika, viens no suņiem, līzdams uz vēdera kā tārps, pie­lavījās pie ugunskura un ar veiklu ķepas sitienu, gluži kā kaķis, norausa no pannas gabalu karstās gaļas. Tomēr ar acs kaktiņu Li Vana suni bija pamanījusi un zvēla ar apdeguli tam pa purnu, bet suns, zobus atņirdzis, ņurdē­dams pavilkās atpakaļ.

—   Neko darīt, Olo, — Li Vana pasmējās, atlikdama ga­ļas gabalu atpakaļ vietā un nenolaizdama acu no suņa. — Tu allaž esi badains, un tālab tavs deguns tevi mūždien ieved visādās nepatikšanās.