Taču Olo biedrs bija viņam pievienojies, un nu abi suņi sadumpojās pret sievieti. Arvien uzplūstošajos niknuma viļņos spalva uz muguras un kumbra tiem sabozās, plānās lūpas raucās sirdīgās krunkās un savilkās augšup, biedīgi un draudīgi atsedzot ilkņus. Pat rievotās nāsis trīsēja mežonīgā satraukumā, un abi suņi rūca kā vilki, ar visu savai sugai piemītošo niknumu un ļaunprātību, kas tos skubināt skubināja lēkt sievietei klāt un raut viņu gar zemi.
— Tu arī, Baš, esi tikpat negants kā tavs saimnieks, un arvien tu centies iekost rokā, kas tevi baro! Nu ko tu jaucies svešās darīšanās! Še tev par to! Še vēlreiz!
Klaigādama Li Vana vēzējās pret suņiem ar apdegušu zaru, taču dzīvnieki izvairījās no sitieniem un pat nedomāja atkāpties. Viņi pašķiras un nu tuvojās sievietei katrs no savas puses, ņurdēdami un zemu pieplakuši. Li Vana bija cīnījusies ar vilku suņiem par virskundzību jau kopš tā laika, kad vēl ģeņģeroja starp tipi zvērādu starpsienām, tāpēc saprata, ka nupat tuvojas krīze. Bašs bija jau apstājies un ar spriegi savilktiem muskuļiem gatavojās lēcienam, Olo vēl virzījās tuvāk, izvēlēdamies piemērotu cīņas distanci.
Turēdama katrā rokā pa liesmojošam zaram aiz apdegušajiem galiem, Li Vana salīkusi gāja zvēriem tieši virsū. Olo pakāpās atpakaļ, bet Bašs lēca, un tieši lēcienā viņa tam trāpīja ar degošo ieroci.