Li Vana bija gluži pārbijusies no visas šīs ņurdzas.
— Šie cilvēki taču ir traki, — viņa teica Kanimam.
— Nav ko brīnīties. Zelts, ko viņi rneklē, ir varens spēks,- — viņš atbildēja. — Tas ir visvarenākais spēks pasaulē.
Stundām ilgi viņi ar grūtībām virzījās uz priekšu caur šo alkatības haosu, Kanims — visu vērodams ar mērķtiecīgu interesi, Li Vana — izvārguši un vienaldzīga. Viņa apzinājās, ka ir bijusi uz noslēpuma atklāsmes robežas, juta, ka visu laiku tuvojas šai atklāsmei, taču pārdzīvotais sasprindzinājums sievieti bija novārdzinājis, un viņa inerti gaidīja to, kam jānotiek, nezinādama, kas tas būs. Ik uz soļa jutekļi uztvēra neskaitāmus jaunus iespaidus, 1111 kajrs no tiem deva trulu impulsu pārmocītajai iztēlei. Kaut kur Li Vanas apziņas dzīlēs kādas stīgas atsaucīgi ievibrējās par atbildi visam, kas brāzmoja apkārt, atmiņā atblāzmoja atceres par kaut ko sen aizmirstu, ne jau sapņos skatītu; viņa to atskārta kūtrā apātijā un sirds dziļumos skuma par šo bezjūtibu, taču nejaudāja rast sevī gara spriegumu, lai spētu visu notiekošo domās aptvert un izprast. Ta nu Li Vana gurdi vilkās pa sava pavēlnieka pēdām, un viņai atlika vienīgi gaidit, kamēr notiks tas, kam — to viņa droši zināja — kaut kur kaut kādā veida bija jānotiek.