— Šis strauts ir ļoti bagāts, — Kanims teica sievai, kad abi atkal uzsāka ceļu. — Kādreiz es arī sameklēšu šādu strautu, un tad es kļūšu liels vīrs.
Arvien biežāk viņi redzēja gan būdas, gan cilvēkus, un pēdīgi viņu acu priekšā atklājās strauta gultnes galvenā krātuve. Tā bija iznīcības un postažas aina. Zeme visapkārt bija uzvandīta un izkārpīta, it kā te milži būtu cīkstējušies. Malu malās slējās augstu sabērtas smilšu kaudzes, bet starp tam rēgojās lielas bedres, grāvji un dziļi ierakumi, kur biezais zemes slānis bija izrakņāts līdz pamatnes iezim. Strauts te bija zaudējis ierauto gultni, un tā ūdeņi bija gan sapludināti aiz dambjiem, gan sadalīti attekās, gan, milzu ūdensratu pacelti augstās caurulēs, brāzās pa gaisu, no kurienes lāsoja un strūkloja dīķos un lāmās, — tūkstošējādos veidos ūdeņi tika izmantoti cilvēku vajadzībām. Visi koki piekrastes
pakalnos bija nocirsti, bet kailās nogāzes izrobotas un izvagotas ar garām baļķu teknēm un pārbaudes rakumiem. Un viscaur kā milzu skudru pūznis mudžēja cilvēku bari — dubļiem notriepušies, netīri, noskranduši tie kā- paļāja pašu izraktajās bedrēs iekšā un ārā, kā lieli vaguli rāpoja gar ūdens novada kanāliem, sviedriem noplūduši, pūlējās ap smilšu kaudzēm, tās nemitīgi pārsijādami, — cik tālu vien acis sniedza, visur kūņojās cilvēki, pat pakalnu virsotnēs, rakādami, plosīdami un kašādami dabas sej u.