— Toreiz, kad tu biji putniņš, mazs putniņš, — ierunājās Kanims, kas nebija nolaidis no viņas urbīgo skatienu.
— Toreiz, kad es biju mazs putniņš, — Li Vana nočukstēja tik klusu, ka viņš tikko spēja saklausīt. Un, noliekdama galvu zem nesama siksnām un atkal uzsākdama vienmērīgo gaitu pa taku, viņa apzinājās, ka melo.
Viss šķita tik dīvaini, ka patlaban notiekošais kļuva nereāls. Vēl jūdzi garais gājiens un apmetnes ierīkošana strauta malā likās kā murgaina dēka. Li Vana izvārīja gaļu, pabaroja suņus, atsaitēja saiņus — un visu to darīja kā pa sapņiem; viņa atjēdzās tikai tad, kad Kanims sāka risināt turpmākā ceja plānus.
— Klondaika ietek Jukonā, — viņš runāja. — Tā ir varena upe, vēl varenāka nekā Makenzija, ko tu jau pazīsti. Tad mēs abi, tu un es, aiziesim līdz Jukonas fortam. Ar suņiem ziemas laikā ceļš ilgst divdesmit miegus. Tālāk mēs dosimies gar Jukonu uz rietumiem — vienu simtu miegu, divus simtus — nezinu, neesmu dzirdējis. Tas ir ļoti talu. Un tad mēs nonāksim pie jūras. Tu nezini, kas ir jūra, es tev pastāstīšu. Cik liels ir ezers pret salu, tik liela ir jūra pret zemi, visas upes ietek jūrā, un tai nekur nav gala. Es esmu redzējis jūru pie Hudzona līča, tagad man tā jāredz pie Aļaskas krastiem. L'n tad mēs ar milzum lielu laivu brauksim pa jūru, tu un es, Li Vana, vai arī ceļosim pa sauszemi gar krastu — daudzus simtus miegu. Bet, kas būs tālāk, to es nezinu, zinu tikai, ka esmu Kanims, Kanoe, ceļotājs, kas tālu izstaigājis visas zemes malas.