Li Vana sēdēja un klausījās, un sirds sažņaudzās, iedomājoties šo bezgalīgo ceļojumu nezināmās mežonīgās tālēs.
— Tas ir grūts ceļš. — Vairāk viņa neko neteica un palika sēžam, skumjā vienaldzībā noguldījusi galvu uz ceļiem.
Te Li Vanai iešāvās prāta lieliska ideja, nu tik brīnumaina, ka viņai pat vaigi aizsvilās. Viņa noskrēja lejup pie urgas un nomazgāja no sejas sakaltušo māla kārtu. Kad ūdens līmenis pārstāja virmot, sieviete ilgi raudzījās savā spoguļattēlā; taču saule un vēji bija darījuši savu, un viņas sejas āda bija raupja un bronzaini brūna, nevis samtaini maiga kā bērnam. Tomēr ideja bija lieliska un kveldināja Li Vanu arī vēl tad, kad viņa atlaidās blakus vīram zem vāverādu pārsega.
Viņa gulēja nomodā, raudzīdamās debesu zilgmē un gaidīdama, līdz Kanims ieslīgs pirmajā ciešajā nomidzī. Kad tas pēdīgi bija noticis, Li Vana lēnām un piesardzīgi izslīdēja no segas apakšas, sačubināja to ap vīra augumu un piecēlās. Sievietei sperot nākamo soli, Bošs nikni ieņurdējās. Viņa to labinot uzrunāja un pameta ašu skatienu uz vīru. Taču Kanims krāca pilnā sparā. Tad Li Vana pagriezās un ātriem, klusiem soļiem traucās pa taku atpakaļ.