— Ak dievs!
Ar lēcienu, kas būtu darījis godu pat alu sievietei, mis Gidingsa patvērās drošībā aiz galda. Taču misis van Vika drosmīgi aizstāvēja kaujas lauku. Viņa ievēroja, ka ienācēja ir ārkārtīgi satraukta, un ar žiglu skatienu pār plecu pārliecinājās, ka atkāpšanās ceļš līdz guļvietai ir brīvs, bet tur zem spilvena atradās liels kolts.
— Esi sveicināta, ak, Sieviete ar Brīnišķīgajiem Matiem, — Li Vana teica.
Taču viņa to teica savā valodā — valodā, kāuā runāja vienīgi sīkajā zemes stūrītī, — un svešās sievietes viņu nesaprata.
— Vai man neaiziet pēc palīgiem? — mis Gidingsa šļupstēja.
— Man šķiet, šī nabaga radībiņa ir nekaitīga, — misis van Vika atteica. — Bet tu apskati viņas zvērādu drānas, kaut arī tās ir noskrandušas, ceļojot nonēsātas un tamlīdzīgi. Tik tiešām unikāls eksponāts. Es tās nopirkšu savai kolekcijai. Iedod, lūdzu, manu maisiņu, Mirtla, un sagatavo svarus.
Li Vana vēroja viņas lūpu kustības, tomēr vārdu jēgu nespēja izlobīt, un tad viņa pirmo reizi, mocīdamās neziņā un nespēdama izšķirties, aptvēra, ka viņām abām nav itin nekādas iespejas sazināties.
Kaismīgi izjuzdama savu mēmumu, Li Vana plaši iepleta rokas un iekliedzās:
— Ak, sieviete, tu esi rnana māsa!