Asaras viņai ritēja pa vaigiem, tik ļoti viņa tiecās pēc tuvības ar šīm sievietēm, un aizlūstošā balss liecināja par bēdām, ko viņa neprata izteikt. Mis Gidingsa sāka trīcēt, un pat misis van Vika juta satraukumu.
— Es gribu dzīvot tā, kā dzīvojat jūs. Jūsu ceļi ir mani ceļi, un lai mūsu ceļi ietu kopā. Mans vīrs ir Kanims, Kanoe, viņš ir liels, viņš man ir svešs, un es baidos no viņa. Viņa taka ir visa pasaule, un gala tai nav, bet es esmu nogurusi. Mana māte bija līdzīga tev, viņai bija tādi mati kā tev un acis arī. Toreiz dzīve man bija jauka un saule spīdēja silti.
Viņa pazemīgi noslīga ceļos un nolieca galvu pie misis van Vikas kājām. Taču misis van Vika, Li Vanas kaismes sabiedēta, pakāpās atpakaļ.
Li Vana piecēlās kājās un aizelsdamās centās kaut ko pateikt. Taču neklausīgās lupas nespēja izveidot vārdus, kas izteiktu to, ko viņa izjuta, — ka viņa ir piederīga pie šo sieviešu cilts.
— Vai pārdot? Tu pārdot? — misis van Vika prašņāja, pēc augstāk situētu cilvēku paražas sākdama runāt lauzītā šejieniešu žargonā.
Lai parādītu, ko vēlas, misis van Vika piedūrās Li Vanas noskrandušajām zvērādām un tad iebēra trauciņā mazliet zelta smilšu. Viņa pamaisīja smiltis un kārdinādama ļāva dzelteni vizošajām strūkliņām sijāties caur pirkstiem. Taču Li Vana redzēja vienīgi šos pirkstus, baltus kā piens, skaisti veidotus, rožaino, dārgakmeņiem līdzīgo nagu galos pavisam tieviņus. Viņa pastiepa līdzās savu roku, sastrādātu un tulznainu, un sāka raudāt.