—    Lai arī tu zini, — viņš atbildēja, ar varu vilkdams sievu uz durvju pusi, — tomēr tu nāksi man līdzi gar Jukonu un visu aizmirsīsi.

—    Nekad es neaizmirsīšu! Tik ilgi, cik ilgi mana āda būs balta, es to atcerešos!

Viņa izmisumā ieķērās durvju stenderē un pēdējo reizi, palidzību lūgdamās, pavēras Evelinā van Vikā.

—  Tad es piespiedīšu tevi aizmirst, es, Kanims, Kanoe! Viņš atrāva Li Vanas pirkstus no stenderes un kopā ar viņu izgāja ārā uz takas.