Ārpusē grants nošvīkstēja zem smagu kāju soļiem. Būdas durvis tika plaši atrautas vaļā, un telpā stalti iesoļoja Kanims. Mis Gidingsa, šķizdama jau nāvi zobu galā, spalgi iebrēcās, bet misis van Vika viesi sagaidīja savaldīgi.
— Ko tu vēlies? — viņa vaicāja.
— Kā klājas? — Kanims tūdaļ pieklājīgi atbildēja, tai pašā laikā norādīdams uz Li Vanu. — Pēc savas sievas.
Viņš pastiepa roku, bet Li Vana to atgrūda.
— Runā, Kanim! Pasaki viņām, ka es esmu …
— Pauvakānas meita? Nē, kāda gan viņām gar to daļa? Labāk jau pateikšu viņām, ka tu esi slikta sieva, jo aiz- lavījies no vīra guļvietas, kad tam miegs bija slēdzis acis.
Viņš atkal pasniedzās pēc Li Vanas, bet tā aizbēga no viņa pie misis van Vikas, lūgdamās nokrita tai pie kājām un tiecās apskaut tās ceļus. Tomēr lēdija pakāpās atpakaļ un ar skatienu deva Kanimam atļauju. Viņš satvēra Li Vanu aiz padusēm un piecēla kājās. Viņa pretojās izmisīgā neprātā, līdz Kanima krūtis aiz piepūles sāka smagi cilāties un abi cīnīdamies bija aizriņķojuši līdz pusistabai.
— Laid mani vaļā, Kanim! — Li Vana šņukstēja.
Bet viņš žņaudza sievas rokas locītavu, līdz viņa pārstāja pretoties.
— Mazais putniņš ir atcerējies pārāk daudz, un no tā rodas nepatikšanas, — viņš iesāka.
— Bet es taču zinu! Es zinu! — viņa to pārtrauca. — Es redzu cilvēku sniegā, tik skaidri kā nekad agrāk es redzu viņu rāpojam uz ceļgaliem un balstāmies uz rokām. Bet mani, mazu bērniņu, viņš nes uz muguras. Un tas notika pirms Pauvakānas un pirms tā laika, kad es sāku dzīvot sīkajā zemes stūrītī.