Suns novēlās zemē, un sieviete iegrūda kvēlošos gruzduļus tam pašā rīklē; atskanēja skaudri sāpju kaucieni, un nosmirdēja pēc gruz­došas miesas un vilnas. Nikni atkozdamies, suns sāniski lēca projām, vai traks aiz bailēm, cenzdamies aizrāpties drošā attālumā, kur sieviete to nevarētu aizsniegt. Olo otrā pusē jau bija sācis atkāpties, kad Li Vana tam at­gādināja savu virskundzību, iesviezdama ar smagu pagali pa sāniem. Abi dzīvnieki degošo pagaļu krusā manījās projām un apstājās tikai pašā apmetnes malā, kur, pār­maiņus smilkstēdami un rūkdami, sāka aplaizīt brūces.

Li Vana nopūta pelnu,s no gaļas un atkal apsēdās. Sirds tai ne brīdi nebija iepukstējusies straujāk, un sadursmi tā jau tūdaļ bija aizmirsusi, jo tas bija parasts, ikdie­nišķs notikums. Kanims visas jezgas laikā nebija pat pa­kustējies, gluži otrādi — viņš krāca vēl dūšīgāk.

—   Celies, Kanim! — Li Vana uzsauca. — Dienas kar­stums ir mitējies, un taka gaida mūsu kājas.

Vāverādu pārsegs sakustējās, un brūnīgsnēja roka to parausa sānis. Aizmigušā plakstiņi notrīsēja un atkal aiz­krita ciet.

«Viņa nesamais ir smags,» Li Vana nodomāja, «viņš ir noguris pēc šārīta pūliņa.»

Moskīts iedzēla viņai skaustā, un viņa apzieda neaiz­segto vietu ar mitriem māliem no pikas, kas atradās ērti pa rokai. Visu rīta cēlienu, ar pūlēm kāpdami augšup pa ūdensšķirtnes kalnāju, viņi bija ietīti šās kustoņas mākulī, un kā vīrietis, tā sieviete bija triepuši sev uz mie­sas šķidro javu, kas, saulē izžūdama, apldāja viņu sejas kā ar māla masku.