Tu ne­pazīsti ēdienus, kurus es pieminēju, un daudz ko citu tu vēl nepazīsti. Tu savas mūža dienas esi nodzīvojusi sīkā zemes stūrītī un nekā nezini. Bet es … — viņš izslējās un lepni palūkojās sieva, — es esmu liels ceļotājs un esmu bijis visās vietās, pat pie baltajiem cilvēkiem; es zinu viņu paražas un vēl daudzu citu tautu paražas. Es neesmu koks, dzimis stāvēšanai visu mūžu viena vietā, nezinot, kas atrodas aiz nākamā pakalna, jo es esmu Kanims — Kanoe, radīts, lai kustētos šurp un turp, lai ceļotu un izpētītu pasauli krustām un šķērsām.

Li Vana pazemīgi nolieca galvu.

—  Tas ir tiesa. Es visu mūžu esmu ēdusi tikai zivis, gaļu un ogas, dzīvodama sīkā zemes stūrītī. Pat sapņos man nenaca prātā, ka pasaule ir tik plaša, pirms tu nebiji mani nozadzis manai ciltij, lai es gatavotu tev ēdienu un nestu nastas pa bezgalīgam takām. — Viņa piepeši pa­skatījās vīrā. — Saki, Kanim, — vai šai takai kaut kur ir gals?

—   Nē, — viņš atbildēja. — Mana taka ir tāda pati kā pasaule, tai gala nav nekur. Mana taka ir visa pasaule, un esmu gājis pa to no brīža, kopš kājas spēja mani nest, un iešu līdz pat nāvei. Varbūt mans tēvs un māte ir mi­ruši, bet es jau sen neesmu viņus redzējis un neko ar nebēdāju. Mana cilts ir tāda pati kā tavējā. Tā uzturas vienā vietā — tas ir tālu no šejienes —, bet es nebēdāju par savu cilti, jo es esmu Kanims — Kanoe!