— Un vai man, Li Vanai, kas esmu tik nogurusi, vajadzēs iet pa tavu taku līdz nāvei?
— Tu, Li Vana, esi mana sieva, un sieva iet pa vīra taku visur, kur vien iet viņš. Tāds ir likums. Un, ja arī tāda likuma nebūtu, tad tas būtu Kanima likums, jo Kanims ir likumdevējs pats sev un savējiem.
Viņa atkal nolieca galvu, jo cita likuma viņa nepazina kā vien to, ka vīrs ir sievietes pavēlnieks.
— Nemaz nesteidzies, — Kanims piebrīdināja, kad Li Vana sāka siet siksnās trūcīgo apmetnes iekārtu, gatavodama savu nesamo. — Saule vēl ir karsta, taka ved lejup, un ceļš ir labs.
Viņa paklausīgi pameta darāmo un atkal apsēdās.
Kanims viņu aplūkoja domīga ziņkārē.
— Tu nekad netupi uz pirkstgaliem kā citas sievietes, — viņš piezīmēja.
— Nē, — Li Vana atteica. — Tā ir neērti. Tupēdama es nogurstu un nevaru atpūsties.
— Un kāpēc tu ejot pēdu liec nevis taisni, bet ar pirkstgaliem uz āru?
— Es nezinu, kāpēc, zinu tikai, ka manas kājas nav tādas kā citām sievietēm.
Kanima acis tīksmīgi iemirdzējās, bet citādi viņš neko neizrādīja.
— Mati tev ir melni tāpat kā citām sievietēm. Bet vai tu esi ievērojusi, ka tie ir mīksti un smalki — mīkstāki un smalkāki nekā citām?
— Esmu ievērojusi, — Li Vana strupi atteica, jo viņai nepatika šāda sīka viņas sievišķīgo trūkumu analizē.
— Jau gads, kopš es aizvedu tevi no tavas cilts, — viņš turpināja, — bet tu arvien vēl esi tikpat bikla un baidies no manis tāpat kā toreiz, kad es pirmoreiz uz tevi paskatījos. Kāpēc tā?