Bredoks klusēdams norādīja uz krēslu. Pats viņš palika stāvot. Ieraudzījis aiz Bredoka muguras plastikāta plāksnīti «Uzvar tas, kurš klusē», Mūns, neraugoties uz sekretāra brīdinājumu, nespēja noturēties: ' — Kā esat nodomājuši savienot šo devīzi ar vēlēšanu kampaņu? Pie mums parasti uzvar tas, kurš runā vairak par citiem.
Bredoks atbildēja ar mēmu smaidu un paskatījās pulkstenī.
— Vai kādu gaidāt?
Bredoks pamāja.
— Varbūt aprunāsimies, lai nezaudētu laiku? — ierosināja Mūns. — Mani interesē jūsu domas par katastrofu. Man personīgi liekas, ka …
Bredoks ar pavēlošu žestu lika viņam apklust.
Klusēšana ievilkās. Durvis atvērās bez klauvēšanas. Ienāca Mekhilerijs, stumdams pa priekšu metāla izbīdāmās kāpnes. Viņam pa pēdām sekoja cilvēks ar elektronisku taustu.
— Vēl piecas minūtes, un jūs būtu zaudējuši darbu, Hartij, — cieti noteica Bredoks.
Tie bija viņa pirmie vārdi, kurus Mūnam nācās dzirdēt. Cilvēks ar elektronisko taustu neteica ne vārda — viņš pazina sava saimnieka dabu. Klusu ciešot Hartijs sāka pārmeklēt kabinetu. Viņš mazliet atgādināja sapieri, kad piesardzīgi pacēla grīdsegu, ieskatījās rakstāmgalda atvilktnēs, pakāpies uz kāpnēm, iztaustīja griestus.