—    Baidos, ka jums nav vairāk izredžu kā man. — Olšeids pašūpoja galvu. — Pēc piecdesmit gadiem, kad mums būs dziļūdens policija …

—    Jūs uzskatāt, ka nav neviena pavediena?

—    Kāpēc tā? Ir. Piespiediet Bredoku runāt! — Ol­šeids drūmi iesmējās.

Pārdomādams šo dīvaino joku, Mūns aizcirta mašīnas durvis. Pa kreisi aizņirbēja milzīgi cehi. No turienes at- plūda mašīnu dūkoņa. Izmēģinājumu lidlaukā metāla fermu ietvarā stāvēja pilnīgi jauna lidmašīna. Krāsotāji vilka pāri korpusam treknu sarkanu līniju. Pēdējais otas vilciens, — un, iekāms lidmašīna nozuda aiz pagrie­ziena, — Mūns sazīmēja bultu. Tātad tā bija «Sarkanā bulta» — piektā no «Bultu» sērijas.

Ceļš pie mistera Bredoka veda caur plašām, kalpotāju pieblīvētām telpām. Tajās valdīja šķietami lietišķa at­mosfēra, taču Mūns pamanīja apslēptu nervozitāti.

Pieņemamās istabas durvīs Mēriju nomainīja Bredoka personīgais sekretārs.

—    Mans vārds ir Mekhilerijs, — viņš teica. — Ļoti priecājos, mister Mūn, ka pieņēmāt mūsu piedāvājumu. Gribu brīdināt, ka misters Bredoks necieš garas sarunas. Visus jautājumus lūdzu adresēt tieši man.

Bredoks izskatījās mazliet citāds nekā fotouzņēmu­mos. Ļoti garš, ļoti taisns, ar gludi noskūtu, masīvu galvu, viņš nekustīgi stāvēja kabineta vidū. Gandrīz pilnīgi tukšo rakstāmgaldu greznoja zelta kauss, ko Na­cionālais avioklubs bija piešķīris par «Bultām».