— Es dodu priekšroku pastaigai. Tas palīdz gremošanai.
— Man ir ziņas par «Zelta bultu», — čukstus paziņoja nepazīstamais.
— Klāstiet vaļā.
Nepazīstamais vēlreiz daudznozīmīgi norādīja uz mašīnu.
Mūns paraustīja plecus. Kā liekas, viņš ne ar ko neriskēja. Diez vai kādu cilvēku interesēs ir nobīdīt viņu
pie malas tagad, kad par katastrofas vaininieku viņš zināja tikpat daudz, cik Minerva Zingere par savu mītisko Pulsomonīdu. Cilvēks pelēkajā platmalē droši vien baidās no svešām ausīm.
Tikko viņš bija iesēdies, mašīna ar rāvienu izkustējās no vietas, uzņemdama vislielāko ātrumu.
— Runājiet! — teica Mūns.
— Jūs mani nesapratāt, mister Mūn, — atbildēja nepazīstamais. — Es zinu cilvēku, kas labprāt aprunātos ar jums par «Zelta bultas» bojā eju.
— Kur ir šis cilvēks? Varbūt esat nolēmuši mani iz- āzēt?
— Dievs pasarg! Ne jau par kumēdiņiem man saimnieks algu maksā. Lūk, viņš pats.
Šai brīdī līdzās viņu mašīnai parādījās cita. Abi vadītāji vienlaicīgi nobremzēja. Pēc mirkļa otrās mašīnas pasažieris jau sēdēja blakus Mūnam.
— Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! Ceru, zināt, ar ko runājat?
— «Godīgums pāri visam», — Mūns citēja. — Jūs esat senators Džeks Felano.
— Vienmēr gatavs pakalpot. Piedodiet šo piesardzību . .. Vēlēšanu kampaņas laikā neriskēšu satikties pat ar savu mīļāko. Citādi rīt visā pilsētā būs izlīmēti plakāti: «Vai jūs uzticētu šim cilvēkam savu sievu?»