—   Būtu laikam labāk, ja mūsu valdība rūpētos ma­zāk par citām tautām un vairāk par savējo, — sev pa­šam pilnīgi negaidot, Mūns izteica šo domu skaļi.

Deilijs iesmējās.

—   Lūk, ko nozīmē pavadīt pusstundu senatora sa­biedrībā! Tā taču ir ideja! Ziniet ko, izvirzīsim jūsu kandidatūru. Tikai baidos, ka, ņemot vērā jūsu raksturu, jūs mēģināsiet izpildīt visus vēlētājiem dotos solījumus un tādā veidā pierādīsiet savu pilnīgo nespēju darbo­ties politikā.

Mūns paņēma cigāru un aizsmēķēja. Vēl pirms pus­minūtes šķita negodīgi izmantot Bredoka devīgumu, ka­mēr nav dota galīgā atbilde. Tagad ausīs skanēja Fe­lano balss: «Mūsu laikos cilvēks nedrīkst būt tik sīku­mains.» Mūsu laikos! Vai tiešām vainīgi laiki, nevis paši ļaudis?

Deilijs izdzēra pēdējo malku.

—    Skaidrs! — viņš paziņoja. — Es esmu par Felano!

—    Jūs tā domājat?

—    Tur nav ko«domāt.

—    Kāpēc?

—   Tāpēc, ka divdesmit tūkstoši ir vairāk nekā des­mit.

—    Pilnīgi piekrītu. Bet tēvs mācīja mani vēl bērnībā, ka viens nopelnīts dolārs ir vērtīgāks par miljonu, kas vēl jānopelna.