— Jūsu domas, Deilij? — Mūns vaicāja.
Deilijs uz labu laimi izņēma no ledusskapja pudeli bez etiķetes.
— Ož pēc kontrabandas! — viņš paostīja. — Vistīrākais Kubas rums! Mūsu misters Bredoks privātajā dzīvē ne pārāk cītīgi karo pret Fidela Kastro režīmu.
Mūns piebīdīja sev tuvāk kārbu ar cigāriem. Plastikātu, kas teicami imitēja ziloņkaulu, greznoja zelta bulta. Acīm redzot, kārba atgādāta šurp no Bredoka personīgā kabineta. Mūns to atvēra. Nāsīs iesitās unikāla smarža — Havannas «Koronu» aromāts, sutīgs un stiprs kā tropu nakts.
Deilijs lēnām baudīja malku pēc malka. Likās, domāšanas process noris sinhronizēti ar dzeršanas procesu. Pēc katra malka Deilijs murmināja: «Desmit? Divdesmit? Bredoks? Felano?» Tas skanēja kā minēšana pēc ziedlapām: «Mīl? Nemīl?»
Mūns izstiepa roku pēc cigāra, bet apstājās pusceļā. Ne tādēļ, ka atbalstītu valdības lēmumu neievest Kubas preces tik ilgi, kamēr šīs mazās salas iedzīvotāji nenāks pie prāta. Mūnam bija pilnīgi vienalga, kādu dzīves veidu izvēlas kubieši. Ja viņu brīžam kaut kas uztrauca, tad vairāk gan viņa paša tautiešu dzīves veids. Pēdējos gados Mūns vērīgāk ielūkojās apkārtējā pasaulē. Viņu sarūgtināja tas, ka arvien mazāk cilvēku ievēroja godīgas spēles noteikumus. Felano tādus bija nosaucis par vecmodīgiem. Mūnam nekādi negribējās tam piekrist. Godīgums nekad neizies no modes tāpat kā labais vecais alus, lai arī, spriežot pēc reklāmas statistikas, koka- kola un citi moderni dzērieni to nobīdījuši sānis.