—           Lai savienotu patīkamo ar lietderīgo, lieku priekšā uzkost. Ceru, ka deserta laikā jūs beidzot nokļūsiet līdz vēstules saturam.

Zvanīja tālrunis, Mūns paņēma klausuli.

—    Runā Bredoks.

—    Laiks vēl nav izbeidzies, mister Bredok.

—           Zinu. Mani tikko informēja, ka esat runājuši ar Džeku Felano.

Noliegt nebija nekādas nozīmes. Mūns noburkšķēja:

—    Jūsu aģentūra strādā teicami.

Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu reaģēt uz šo pie­zīmi.

—    Cik viņi jums piedāvāja?

—    Jūsu aģentūra strādā sliktāk, nekā domāju.

—    Cik? — ledainā tonī pārjautāja Bredoks.

—    Divdesmit tūkstošus.

—    Jūs piekritāt?

—    Pagaidām nē.

—    Kādēļ?

—    Cerēju, ka piedāvāsiet vairāk, — Mūns atjokoja.

Atbildes nebija. Pēc klusuma mirkļa klausulē atska­nēja cita balss.

• — Tas esmu es — Mekhilerijs. Runāju mistera Bre­doka vārdā. Misters Bredoks lūdz viņu atvainot — vi­ņam nav laika jokiem. Misters Bredoks uzdevis izskaid­rot jums, ka viņš principiāli nepiedalās ūtrupēs. Pie­dāvāto summu viņš uzskata par pilnīgi pietiekošu. Mis­ters Bredoks lūdz atgādināt, ka līdz divdesmit diviem un piecpadsmit minūtēm jums galīgi jāizšķiras. Uz re­dzēšanos!

Mūns nolika klausuli. Acīm redzot, Bredoks jutās ļoti drošs.