Kad satricinātais Mūns iznāca uz ielas, viņš ieraudzīja Deiliju it kā caur miglu. Pēc tam viss atkal nostājās savā vietā. Uztvērējs turpināja translēt džeza mūziku, jaunieši turpināja dejot. Viņiem nebija nekādas daļas gar «Oranžās bultas» traģēdiju, tāpat kā nebija nekādas daļas gar lidmašīnas konstruktora traģēdiju.
Ieraudzījis savu kompanjonu, Deilijs piecēlās un iz- slēd?a tranzistoru.
— Kādi panākumi? — viņš apvaicājās.
Mūns klusēja. Viņš klusēja gandrīz visu ceļu. Ierunājās tikai pēc tam, kad viņi jau bija iebraukuši centrā:
— Senatoram Felano taisnība.
— Tiešām? — iesaucās Deilijs. — Kā jums tas izdevās?
— Tas izdevās jums, pareizāk, jūsu uztvērējam
Apturiet! — pēkšņi Mūns uzsauca taksometra vadītājam.
Viņš izlēca no mašīnas. No vēlēšanu plakāta viņā lūkojās milzīgs Bredoks ar šauteni rokā, acīm redzot, nofotografēts šautuvē vai medībās. «Vai balsosiet par slepkavu?» vaicāja milzu burti. «TJz Bredoka sirdsapziņas ir šo cilvēku dzīvības!» Tālāk sekoja «Zelta bultas» pasažieru un komandas locekļu saraksts.
— Jā, tas droši vien ietekmēs vēlētājus! — Mūns sadzirdēja sev blakus Deilija balsi. — «Vai var uzticēt mūsu štata likteni cilvēkam, kas ražo lidojošus zārkus?!» — Deilijs izlasīja ar izteiksmi.