— Cik briesmīgi! — viņš iekliedzās. Drebošiem pirkstiem ielēja pilnu glāzi viskija un izdzēra vienā rāvienā.
— Briesmīgi! — misis Stīvensones balss skanēja žēlabaini. •— Es nelidošu ar «Sarkano bultu»! Vari lidot viens, ja vēlies!
— Es vēlos?! To vēlējās Bredoks! Viņš labi zināja, ka varam iet bojā tāpat kā šie piecdesmit pieci, tāpat kā šie sešdesmit septiņi! Tu domā, ka tava dzīvība viņam kaut ko nozīmē? Viņš gatavs soļot pāri līķiem! — Stīvensons ar niknu vēzienu noslaucīja tukšo glāzi no galda.
Sasistā stikla šķindoņa saplūda ar misis Stīvensones vaidu:
— Kas ar tevi notiek, Eduard? Tu esi piedzēries! Ciet klusu!
— Nē! Esmu pārāk ilgi klusējis! Es teicu viņam, ka konstrukcija nav pārbaudīta līdz galam, es brīdināju, ka pie tādas vibrācijas … — Viņa balss aprāvās.
Misis Stīvensone metās aizvērt logu.
— Ciet klusu! Tu pazudināsi sevi! — viņa čukstēja.
— Lai! Esmu jau sen pazudinājis sevi! Viņam viss vienalga! Viņu interesē tikai viens — ātrāk izlaist lidmašīnas, apsteigt konkurentus, izraut viņiem no zobiem valsts pasūtījumu. Viņš pelna ar to miljonus. Bet es! Kā es varēju piekrist?! Ls taču esmu cilvēks, nevis slepkava!