— Ar visnelaimīgāko sievieti pasaulē! Atrodiet manu Robiju! Nekādi nevaru atjēgties. Pat negribas ticēt, ka mans Robijs aizbēdzis. Kāda nelaime!
— Es viņu pilnīgi saprotu, — Mūns noteica.
Misis Istmila neapjēdza šo vārdu jēgu.
— Nē, nē, tas ir pilnīgi nesaprotami, — misis Istmila neklausījās. — Viņam bija tik labi ar mani. Visgardākais ēdiens. Katru svētdienu aicināju viesus. Viņš mīlēja ar tiem sarunāties .. . Nabaga Robijs! Kad ieraudzīju atvērto logu, sirdi tūdaļ sažņaudza briesmīga nojauta!…
— Jūs uzskatāt, ka viņš aizbēdzis pa logu? Kādā stāvā dzīvojat?
— Divdesmit trešajā.
— Vai logs iziet uz ugunsdzēsēju kāpnēm?
— Nē!
— Atliek vienīgi domāt, ka jūsu Robijs aizlidojis, — Mūns pavīpsnāja.
— Protams, aizlidojis! Mans Robijs nav nekāds mērkaķis, kā jūs to iedomājaties!
Misis Istmila uzlēca kājās, izlaizdama no rokām somiņu. No tās izbira krāsainas fotogrāfijas.
Tajās bija redzams dzelteni zaļš papagailis.
— Tad tas … ir … Robijs? — Mūns pārsteigts iepleta acis.
— Paldies dievam, beidzot sākāt runāt kā normāls cilvēks, — nopriecājās misis Istmila. — Ahā, saprotu, jums likās, Robijs ir vīrietis … Vai tādā gadījumā es viņu meklētu? Man bija trīs vīri, es pietiekami labi zinu viņiem cenu.
— Misis Istmila, mūsu aģentūra nenodarbojas ar mājas putnu meklēšanu.