Pirmais, ko Mūns saskatīja atvērtajās durvīs, bija dārglietas. Tās mirdzēja apmeklētājai pirkstos, ap rokām, kalsnajā kaklā, nokarājās no ausīm, rotāja ekstravaganto frizūru. Uz ļenganajiem, ar biezu grima kārtu klātajiem vaigiem spīdēja lielas sviedru lāses. Apmeklētāja turēja vienā rokā iespaidīga apmēra somiņu, otrā — miniatūru portatīvu magnetofonu.
— Es esmu misis Istmila, — viņa paziņoja un, nesagaidījusi uzaicinājumu, ienāca istabā. Dārgakmeņi istabas pustumsā iezaigojās tik žilbinoši, ka Mūns neviļus piemiedza acis. Kad viņš tās atvēra, misis Istmila jau sēdēja viņa personīgajā atzveltnes krēslā un aizsmēķēja viņa cigāru. Mūnam neatlika nekas cits kā kautrīgi apsēsties klientiem paredzētajā krēslā.
— Cik draņķīgus cigārus jūs pīpējat, mister Deilij!
— Mani sauc par Mūnu.
— Jo ļaunāk! Pagādājiet sev kārtīgu zvanu, ar šo var pirkstus izmežģīt. .. Kāpēc pie jums tik sutīgi?
— Varu piedāvāt aukstu dušu, — Mūns pajokoja.
— Ko jūs teicāt? Aukstu dušu? Kā jūs uzdrošināties dzīt ar mani jokus? Vai zināt, ar ko runājat?
— Ar ceļojošu dārgakmeņu izstādi, — Mūns klusi nomurmināja.
Misis Istmila nesadzirdēja. Saplūstot ar sviedru lāsēm, pa grimu viņai ritēja asaras.