Misis Seizeras parādīšanās Dausonā patiesi šķita līdzīga meteora uzliesmojumam. Viņa ieradās pavasari suņu vilktās kamanās, Kanādas franču ceļvežu pavadībā, vienu mēnesi apžilbinoši nomirdzēja un aizbrauca aug­šup pa upi, tiklīdz ledus bija izgājis. Dausonā, kur tik gauži trūka sieviešu sabiedrības, neviens nesaprata aplam steidzīgo aizbraukšanu, un vietējā aristokrātija dusmojās un bēdājās, līdz Nomā sakās zelta drudzis un iepriekšējo sensāciju aizēnoja jaunie notikumi. Dausona bija sajūsmā par misis Seizeru un saņēma viņu atplestām rokām. Viņa bija daiļa, apburoša un turklāt atraitne. Tādēļ par viņas pielūdzējiem tūdaļ kļuva gandrīz vai visi Eldorado karaļi, ierēdņi un turīgu ģimeņu jaunākie dēli, kuru auss kāri uztvēra katras sievietes svārku šalkoņu.

Raktuvju inženieri ar cieņu atcerējas viņas vīru, ne­laiķi pulkvedi Seizeru, sindikātu un rūpniecības aprindu pārstāvji godbijīgi pieminēja viņa izdarību un manipulā­cijas; Savienotajās Valstīs viņu uzskatīja par vienu no gudrākajām galvām kalnraktuvju rūpniecībā; Londonā viņa slava bija vēl spožāka. Kādēļ tieši viņa atraitnei ievajadzējies braukt uz šo zemes malu — neviens nespēja izprast. Taču vīri, kas dzīvoja Ziemeļos, bija praktiski ļaudis, kas nicina teorijas, bet stingri turas pie faktiem.