Un Karena Seizera dažam labam šķita ļoti svarīgs fakts. Viņa pati gan apstākļus vērtēja citādi, par to liecināja precīzā un ātrā secība, kādā viņas četru nedēļu uzturē­šanas laikā noraidījumi sekoja bildinājumiem. Viņai aizbraucot, izgaisa arī fakts, palika vienīgi lielā neiz­pratne.

Taču tad Nejaušībai iepatikās apmierināt ziņkārību. Vi­ņas pēdējais upuris, Džeks Kofrens, kas veltīgi bija no­licis viņai pie kājām sirdi kopā ar piecsimt pēdu lielu līča zemes gabalu Bonanzā, aiz bēdām noklaiņoja veselu nakti pa krogiem plītēdams.

Ap pusnakti viņam gadījās sastapties ar Pjeru Fontānu, proti, Karenas Seizeras pavadoņu priekšnieku. Sastapu­šies viņi drīz vien iepazinās, sadzēra un beigu beigās abi bija pamatīgā žvingulī.

— Ko? — Pjers Fontēns uz rīta pusi sāka murmuļot. — Kāpēc madame Seizera ieradusies apciemot šito zemes malu? Pajautājiet vien labāk viņai pašai. Es nekā ne­zinu, viņa tikai vienā gabalā taujā pēc kāda vīrišķa. «Pjer,» viņa man saka, «Pjer, jums viņš jāatrod, es jums došu lielu naudu — maksāšu tūkstoš dolāru, ja jūs šo cilvēku atradīsit.» Kādu cilvēku? Ak tā, oui. To vīru sauc — nu, ka nu bija — Deivids Peins. Oui, msjē, Dei- vids Peins. Vienā gabalā to vārdu vien daudzina. Un es vienā gabalā meklēju, kur māku, ņemos kā velns, bet neprotu atrast to sasodīto vīrišķi, un tūkstoš dolāru man neredzēt kā savas ausis. Nolādēts!