— Mēs gar krastu pavilksim laivu tauvā salai garām, — Pjers skaidroja, ritinādams vaļā garo tauvu. — Pēc tam brauksim pa pieteku, kur straume mazāka, un man liekas, ka viss iznāks labi.
Viņa dzirdīgās ausis uztvēra soļu čaboņu pērnajā sausajā zālē, un viņš pagrieza galvu. Viņiem tuvojas indiāniete, kuru pavadīja vesels pulks suņu ar saboztu spalvu. Misis Seizera ievēroja, ka meitenes seja, kas viņas apciemojuma laika būdā bija palikusi vienaldzīga, tagad kvēloja dusmās.
— Ko jūs nodarījāt manam vīram? — viņa strupi noprasīja misis Seizerai. — Viņš guļ uz lāviņas un izskatās pavisam slikti. Es prasu: «Kas tev kait, Deiv? Tu esi slims?» Bet viņš neko nesaka. Tikai vēlāk saka: «Tu esi laba meitene, Vinapij. Bet ej vien prom. Es drīz būšu
vesels.» Ko jūs nodarījāt manam vīram? Man liekas, jūs esat ļauna sieviete.
Misis Seizera ziņkāri paraudzījās uz mežoni, kas paliks kopā ar šo vīrieti, kamēr viņai tumšā naktī jābrauc projām.
— Man liekas, jūs esat ļauna sieviete, — Vinapija atkārtoja, lēni un apdomīgi likdama kopā ar pūlēm iegaumētos svešvalodas vārdus. — Man liekas, ejiet labak prom un nenāciet vairs šurp. Ko? Kā jums liekas? Man ir tikai viens vīrs. Es indiāņu meitene. Jūs amerikāņu sieviete. Jūs skaista. Jūs atradīsiet daudzus vīriešus. Jums acis zilas kā debess. Jums ada tik balta, tik mīksta.
Indiāniete nekautrēdamās pastiepa brūnu rādītājpirkstu un pataustīja otras sievietes liegos vaigus. Un par godu Karenai Seizerai jāsaka, ka viņa pat nenodrebēja. Pjers vilcinādamies paspēra soli uz priekšu; bet viņa pamāja ar roku, kaut gan klusībā jutas pateicīga.