Kaut gan viņa bija paguvusi savaldīties, viņa tomēr it kā ar pēdējo cerību paraudzījās uz Peinu.
— Jā, ja nu Vinapija … — viņa ieteicās un aprāvās.
Bet viņš uztvēra līdz galam neizteikto domu un atbildēja:
— Jā. — Tomēr, tūliņ aptvēris tās neģēlību, turpināja: — Par to nav ko domāt. Tas nav iespējams. Uz to nav ko cerēt.
— Noskūpsti mani! — viņa pietvīkusi čukstēja. Tad pagriezās un gāja projām.
— Jauciet nometni nost. Pjer, — viņa sacija ceļvežu priekšniekam, kurš vienīgais, viņu gaidīdams, bija palicis nomodā. — Mums jābrauc projām.
Laivinieka asais skatiens uguns atblāzmā redzēja sāpes viņas sejā, bet viņš uzklausīja dīvaino pavēli, it kā tas būtu visparastākais rīkojums.
— Oui, madame, — viņš atbildēja. — Uz kurieni? Uz Dausonu?
— Ne, — viņa gandrīz nepiespiesti atteica. — Pa upi uz augšu, uz dienvidiem; uz Daiju.
Tūliņ viņš devās pie aizmigušajiem kanādiešiem, ar kājas spērieniem un lamām izcēla viņus no segām un lika pie darba, viņa pavēlošā, skaļā balss skanēja pa visu apmetni. Jau pēc īsa brīža misis Seizeras mazā telts bija salocīta, katliņi un pannas savāktas, segas saritinātas un vīri, zem nastām nolīkuši, tenterēja uz laivu. Krastā misis Seizera pagaidīja, līdz iekraus bagāžu un sagatavos viņai vietu, kur sēdēt.