Lielā Māja nebija augsta, tā bija izklaidus celta ēka, tomēr to nevarēja saukt par zemu, jo virs ēkas viens uz otra atradās četrstūraini torņi, tādēļ tā izskatījās pietiekoši augsta. Lielās Mājas pamatīpašība bija stingra un izturīga būve. No zemestrīcēm tai nebija ko baidīties. Tā šķita kā tūkstoš gadiem celta. Solīdā betona kārta bija vēl nosegta ar tikpat solīdā cementa iedzelteno apmetumu. Tik vienmuļš tonis varētu likties ļoti nogurdinošs, bet daudzie mājas jumtiņi bija segti spāniešu dakstiņiem, kuru siltā, sarkanā krāsa visu celtni padarīja daiļāku.

Ķēve iecirtīgi mīņājās un griezās apkārt, bet Diks Forests pa to laiku aši pavērās uz Lielo Māju un vienā netveramā mirklī paskatījās uz piebūvi tanī sešdesmit metru garās sētas pusē, kur logu aizkari aizvien bija nolaisti — tātad viņa sirdsdāma vēl gulēja.

Visapkārt, trīs ceturtdaļās loka, ko izlieca debesjums, stiepās zemi, mīksti, viļņaini, gludi nopļauti un ganībās iedalīti kalnāji, aiz tiem sākās augstāki kalni, kraujakas mežainas nogāzes, kuras stiepās aizvien augstāk un augstāk un palika vienmēr smailākas, līdz pat grandiozo kalnu virsotnei. Loka ceturto daļu neaizsedza kalni un klinšu grēdas, tur pavērās plaša un līdzena tāle.