Viņš bija tā pieradis pie ķēves, ka tās niķus nemaz nemanīja. Gandrīz- automātiski, mazliet tikai ar pavadu pieskardamies pie ķēves lokā izliektā kakla, piešiem viegli sānus pakutinādams vai arī ar savu kāju ikriem tikko piedurdamies, viņš dabūja to savā varā. Beidzot ķēve sāka tā dižāties un griezties, ka apsviedās pavisam uz otru pusi, un iztālim viņš ieraudzīja Lielo Māju. Īstenībā gan šī māja tikai izskatījās liela, nemaz tik milzīga tā nebija, tikai daudzās ēkas bija izkaisītas pa plašo zemes gabalu. Nama fasāde stiepās divi simti piecdesmit metru garumā. Bet no Šiem divi simti piecdesmit metriem ļoti daudz aizņēma koridori ar betona sienām un ķieģeļu jumtiem, kuri savienoja ēkas atsevišķās daļas. Tur bija vairāki pagalmi un segtas ejas, un visas šis sienas ar daudziem četrstūrainiem izvirzījumiem un iedobumiem dusēja starp zaļumiem un puķēm.

Lielās Mājas arhitektūra, bez šaubām, bija spāniešu stilā, bet ne tajā, kuru pirms simts gadiem Kalifornijā ieveda caur Meksiku un kuru jauno laiku arhitekti bija moderni pārveidojuši, ko sauca par — kaliforniešu stilu. Kaut Lielā Māja bija stipri raiba un dažāda, tomēr tā drīzāk izskatījās pēc spāniešu- mauru stila ēkas, lai gan daudzi lietpratēji karsti uzstājās arī pret šādu nosaukumu.

Nesaspiests mājīgums un nepārspīlēts skaistums bija pirmais iespaids par Lielo Māju. Garās horizontālās līnijas, kuras pārtrauca tikai vienkāršie stāvie novirzieni, bija tik mierīgas kā klostera celtnē, bet nevienādi celtais jumts mazināja mājas vienmuļību.