Ķēve atkal sāka diet un griezties, bet viņš mazliet pievilka pavadu un iecirta ar piešiem sānos un visu laiku nenovērsa acis no savu četrkājaino draugu krāšņā bara. Viņš zināja, kādēļ kazas ir tik tuvu pie ciema. Nebija vairs tālu gada laiks, kad kazas sāk vairoties, tādēļ tās veda no ganībām uz mežulāju kalnājā, lai pa visu kritisko laiku tās turētu laidarā, zem jumta, kur tās rūpīgi kops, bagātigi dodot īpaši sagatavotu barību. Uz viņām skatīdamies, viņš atcerējās savā laikā redzētās labākās turku un Dienvidāfrikas kazu sugas, bet viņa kazas varēja pilnīgi izturēt kuru katru sacensību ar tām.

Vilis jāja tālāk. Visapkārt klabēja mēslu ārdītāji, kas izmētāja pa tīrumiem moslus. I.abu gabalu tālāk, zemajās nokalnēs, viņš redzēja daudzus pajūgus, pa divi un pa tris zirgi: tur ķēves vilka arklus uz priekšu un atpakaļ un šķērsām pati, tur uzara plēsumu, un nokalnes zaļās velēnas vēlās uz sāniem, pavērdamas brīnišķu melnzemi, tik irdenu, tik spēcīgu, ka tā sadrupa gandrīz pati no sava sm.uļuma, it ka jau būtu gatava sējai. Šī zeme bija domāta kukurūzas un sorgo ■•»■».»l, I )iks ļoti stingri ievēroja sējas kārtību, tādēļ citās nokalnēs mieži jau bija li» 1/ ceļiem un vēl citur jau zaļoja āboliņš un zirņi.

Visapkārt visi lielie un mazie lauki bija ļoti sistemātiski iekārtoti, lai vieglāk un nlak vaietu tos apstrādāt; redzot šo kārtību, visstingrākā lauksaimniecības lietpratēja sirds starotu priekā.