Cūkas un lopi nevarēja tikt ārā ne caur vienu sētu, un nekur neredzēja augam nezāles. Daudzi no līdzeniem laukiem bija apsēti ar alfalfu[1]. citi lauki, ievērojot sējas kārtību, bija sagatavoti pavasara sējai vai arī apsēti jau rudenī; bet uz tīrumiem, kas bija tuvāk laidariem, ganījās angļu un franču apaļās merinosu aitas vai ar saviem purniem rakās pa zemi milzīgās baltās sugas cūkas, par kurām saimnieka acs tik ļoti priecājās.

Diks jāja cauri ciemam, kuru nesauca par miestu tikai tādēļ, ka tur nebija ne tirgotavu, ne traktieru. Visas mājas tur bija solīdi būvētas un ļoti tīkamas; visapkārt bija dārzi, kuros visizturīgākās no puķēm, pat rozes, smējās par vēlo salu. Dārzos jau skraidīja bērni un ņēmās ap puķēm, atsaukdamies, kad mātes tos sauca brokastīs.

Tad nāca vesela rinda darbnīcu. Viņš apstājās pie smēdes un iegāja uz brīdi iekšā. Viens kalējs strādāja pie laktas, otrs, apkalis priekšējo kāju pavecai Širas ķēvei, kura svēra vismaz tūkstoš septiņi simti mārciņu, drāza ķēves nagu, lai pakavs labi turētos. Forests paskatījās, pasveicināja kalējus un jāja tālāk, bet kādas simts pēdas no smēdes viņš apstājās, izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un kaut ko atzīmēja.