"Jā, un jūsu meitene iestāsies Stanfordā," Forests smējās, taisīdamies palaist savu ķēvi aulekšos, "un mēs abi, tāpat kā visi vīrieši, līdz mūža galam viņām palīdzēsim neatteikties no savām vēlmēm."

Viens palicis, Krelins pasmējās, noskatīdamies, kur aizjāj saimnieks, kamēr bija redzams vairs tikai melns punktiņš. Viņa smaidu varēja saprast tā: "Nu, mister Forest, vai jums ir daudz bērnu?" Viņš nodomāja šo sarunu atstāstīt sievai pie kafijas galda.

Uz mājām jājot, Dikam vajadzēja uzkavēties vēl vienā vietā.

Viņš panāca un pasauca zirgu audzētavas pārzini, ganību un lopbarības ekspertu Mendenholu. Par viņu runāja, ka-tas pazīstot katru zālīti muižā.

Mendenhols iebrauca jaunu ērzeļu pāri. Forests viņu apturēja, lai parunātos, jo tam ienāca prātā dažas domas, kad viņš nejauši paskatījās viņpus ielejai, ziemeļu pusē, kur kā gara un viļņaina svītra vairākas jūdzes tālu stiepās zemi, saules apspīdēti kalnāji, kur zāle bija sulīga un tumši zaļa un kalnāji iegriezās Sakramentas upes ielejā.

Pec tam viņi sarunājās ļoti īsi un precīzi, tikai labiem speciālistiem saprotamos vārdos. Viņi runāja par pļavu zāli. Runāja ari par ziemas lietu un par to, ka šī gada vēlajā pavasari vēl var 1it lietus. Viņi sprieda par pagājušiem, esošiem un nākošiem ganāmpulkiem un zirgu bariem, sprieda, kas labs gaidāms no speciāli apsētām tālajām, augstajām pļavām, aplēsa, cik siena no ziemas palicis attālajos šķūņos, kas paslēpti kalnu ielejās, kur lopi barojās pa ziemu.