Diks skeptiski pasmaidīja.

"Nu, par to es nekā nezinu," viņš teica. "Bet piemēra dēļ ņemsim kaut jūsu sievu. Viņai ir diploms. Pie tam vēl par nobeigtu klasisko kursu. Bet kur tas viņai der? Ko tas viņai devis? Ja nemaldos, viņai ir divi puisēni un trīs meitenes. Vai tad tam vajadzīgs diploms? Un atceraties labi, jūs pats man teicāt, ka viņa apsolījusies būt par jūsu sievu vēl kā pēdējā kursa studente."

"Tas ir pareizi, bet," Krelins teica, un viņa acis valšķīgi iemirdzējās, "bet tas bija pirms piecpadsmit gadiem; un mēs jau bijām — iemīlējušies. Citādi nemaz nevarējām. Savā nākotnē es vairāk nekā neredzēju kā zemkopibas fakultātes dekāna amatu, bet viņai bija prātā visādi nedzirdēti varoņdarbi. Tomēr tā apprecējās ar mani. Bet es vēlreiz saku, tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un šais piecpadsmit gados mūsu sieviešu jaunās paaudzes centieni un ideāli ir stipri pārveidojušies."

"Neticiet! Mister Krelin, es jums saku — statistika! Sieviete paliek sieviete, mūžigi un negrozāmi. Kad mūsu meitenes vairs nerotaļāsies ar lellēm un kad viņas vairs neskatīsies spoguļos uz saviem daiļajiem purniņiem, tikai tad, un ne agrāk, sieviete vairs nebūs tā, kas viņa bijusi visu mūžu: vispirms — māte, tad virieša paligs un draugs. Statistika!"

"Katra sieviete, pat meitene, ja viņa runās ar vīrieti, nekad neatteiksies no savām vēlmēm," Krelins nevarīgi teica, nespēdams apstrīdēt saimnieka argumentus.