Koridora galā bija otras durvis, pa kurām viņš iegāja garā, zemā istabā ar baļķu griestiem un tik lielu kamīnu, ka tajā viegli varēja cept veselu vērsi. Uz sarkanām oglēm kvēloja milzigs bluķis. Istabas galvenās mēbeles bija divi biljarda galdi, daži spēļu galdiņi, ērti sēdekļi un viens miniatūrs bārs.

Divi jauni cilvēki, ar kritu biljarda kijas smērēdami, atņēma Foresta sveicienu.

"Sveiki, mister Nesmit," viņš zobgalīgi teica vienam no jauniešiem. "Nu, vai dabūjāt vēl kādus materiālus Lopkopja Avīzei?"

Nesmits, jauns cilvēks, gadus trīsdesmit, ar brillēm, pasmaidīja un pamāja savam kaimiņam.

4, "Venraits mani atsauca šurp," viņš taisnojās.

"Citiem vārdiem sakot — Lisijai un Ernestīnei vēl labpatīk saldi dusēt," Forests zobojās.

Bērts Venraits piecelās, bet nepaguva atbildēt, jo saimnieks gāja prom un, galvu atpakaļ pametis, teica Nesmitam:

"Vai gribat pusdivpadsmitos braukt līdzi man un Terijam? Mēs brauksim automobilī apskatīt Šropšīras aunus. Viņam vajadzīgi veseli divpadsmit vagoni. Tur jūs droši vien dabūsiet brangu materiālu savai avīzei. Paņemiet lidzi arī fotoaparātu. Vai esat šorīt redzējuši Teriju?"

"Tieši tad, kad mēs gājām prom, viņš nokāpa lejā brokastot," Bērts Venraits iejaucās.